Kā smilšu graudiņu kolekcijas veidojas atmiņu lauki. Tie pārklāj pilsētas, dabas plašumus un nostūrus. Mēs redzam pasauli caur pašu radītu realitāti. Cilvēka uztverē vietas veidojas no atmiņu un pieredzes fragmentiem. Mazs notikums var izmainīt visu kopainu. Telpā dažādi materiāli pārklāj viens otru, laikam ritot arī atmiņas slāņojas un guļas viena otrai virsū. Tiek pastiprinātas vai izmainītas asociācijas, veidoti jauni tēli. Telpiskā pieredze mijiedarbojas ar uztverē veidoto. Gan atmiņās un apziņā, gan klātienē piedzīvotais ir īsts. Rodas dažādi skatpunkti. Atmiņu un vietu vienības veido tīklus un sekvences domu kartēs. Dažviet fragmenti domu kartē šķiet slīdam ātri, reizēm “velkas” kā mūžība. Tumsa mijas ar gaismu. Vērotājam telpa būs vienotas struktūras sarežģītāka vai vienkāršāka posma sastāvdaļa. Vieta var reprezentēt kādu citu, tai nelīdzinoties, vai līdzināties ar to it kā nesaistītai citai. Vai var pārcelt ainavu? Kādēļ dažas vietas šķiet līdzīgas? Vai tā ir projicēto zināšanu, atmiņu, domu, sajūtu un iespaidu līdzība? Vai pārceļot objektu, to iemūžinot fotogrāfijā, atnesam līdzi vietu? Izstāde ir saruna par to, kā indivīda uztveres un atmiņu kolāža nebeidzami mijas mūsu visu kopējā telpā.

Senas pieredzes refleksijas notvertas akmeņos, uzkrāšanas process ir nepārtraukts. Tie sasilst un atdziest. Atmiņas arī dziest, taču pēcgarša paliek. Veidojas domu struktūras, kas atstāj nospiedumus. Savu domu un sajūtu slāņos ietinam vietas. Tās var tikt arī uzklātas viena otrai. Uzkrātās atmiņas un cilvēka iekšējā pasaule tiek projicētas uz apkārtējo telpu. Atvēršanās un aizvēršanās. Kaut kas sirsnīgs, kaut kas smags.

Lai gan vēsture atmiņu reizēm uzlūko ar aizdomām, ģimeņu arhīvos atro-damās personisko pārdzīvojumu liecības iekļaujas plašākā telpā. Aleida Asmane, pētot atcerēšanos, raksta: “No individuālajiem pieredzējumiem un atmiņām neved tiešs ceļš uz kolektīvo atmiņu. Tā ir nevis atsevišķo atmiņu apkopojums, bet gan rekonstruēta vēsture, kas sniedz ietvarus grupas locekļu pašu atmiņām, tā ka viņi šajā vēsturē var atpazīt pašu pārdzīvoto vai iekļauties tajā.”*
Atbraucot uz Latviju, mana omīte atveda daudzus stāstus un paradumus. No tālienes vesti, tie organiski iekļāvās sadzīvē. No kaprona diegiem un atmiņām tamborētie zvejas tīklu motīvi bija ieausti no ikdienas neatrauja-mos objektos. Tā bija gan pagātnes saglabāšana, gan pievarēšana, jo pagātne bija arī tagadne. Man atmiņā palikuši tikai nedaudzi pavedieni, kurus omīte vēlējās nodot talāk, – pavisam trausli fragmenti, kas paver ieskatu daudzu cilvēku piedzīvotajā.
Atmiņu vieglums un smagums tiek pārcilāts aplūkojot lietas un vietas. Uz neredzamas skatuves stāsti mūs aicina atgriezties svešās un reizē tuvās ainās. Kādas ir atmiņas? Stāstu nokrāsu veido dažādi ietvari. Atmiņu audumā ielāpi viens otram blakus veido slāņus, starp kuriem būvējam savu izpratnes karkasu, no jauna piešķirot jēgu un nozīmi. Sociologs Moriss Halbvahs minējis, ka katra paaudze pagātni rekonstruē savas atskaites sistēmas ietvaros. Pagātnes atcerēšanās ir atkarīga no notikumiem un bažām tagadnē.
Mākslinieki - Baiba Aļļe-Šmite, Zanda Puče, Kristaps Freimanis - reflektē par gūtajiem iespaidiem, iepazīstot savu dzimtu cilvēku likteņus. Atklājot, kā indivīda personīgā pieredze iekļaujas kopējā atmiņu telpā, veidojot jaunus savienojumus, dzimtu stāstos tiek izcelts autoriem svarīgais un aktuālais. Tā ir netieša pieredzes pārnese, jo uzdotie jautājumi liek atgriezties arī kādā savas pieredzes posmā. Dzimtas piesaiste un arī šķiet-ami svešā pieredze liek pētīt un veidot izpratnes stīgu par dzīvi izsūtījumā un palikšanu. Katra autora darbos izveidojusies atšķirīga simbolu sistēma un attēlojuma forma.

Refleksijā pēc vecvectēva pierakstos izlasītā, Kristaps Freimanis atklājis cilvēka dzīves ceļu neparedzamību un trauslo būtību. Pētot procesus, kuros cilvē-ki tiek uztverti kā tehnisks risinājums, atlikums, blakusprodukts vai traucēklis, kolektīvā spiediena, trauksmes un steigas motivētā sacensībā, lai izdzīvotu, atklājas nežēlība, atsvešināšanās no cilvēciskajām vērtībām un visa dzīvā vērtības.

*Assmann, Aleida, Jaunais īgnums par memoriālo kultūru: iejaukšanās. Rīga: Zinātne, 2018. 15. lpp