Kā smilšu graudiņu kolekcijas veidojas atmiņu lauki. Tie pārklāj pilsētas, dabas plašumus un nostūrus. Mēs redzam pasauli caur pašu radītu realitāti. Cilvēka uztverē vietas veidojas no atmiņu un pieredzes fragmentiem. Mazs notikums var izmainīt visu kopainu. Telpā dažādi materiāli pārklāj viens otru, laikam ritot arī atmiņas slāņojas un guļas viena otrai virsū. Tiek pastiprinātas vai izmainītas asociācijas, veidoti jauni tēli. Telpiskā pieredze mijiedarbojas ar uztverē veidoto. Gan atmiņās un apziņā, gan klātienē piedzīvotais ir īsts. Rodas dažādi skatpunkti. Atmiņu un vietu vienības veido tīklus un sekvences domu kartēs. Dažviet fragmenti domu kartē šķiet slīdam ātri, reizēm “velkas” kā mūžība. Tumsa mijas ar gaismu. Vērotājam telpa būs vienotas struktūras sarežģītāka vai vienkāršāka posma sastāvdaļa. Vieta var reprezentēt kādu citu, tai nelīdzinoties, vai līdzināties ar to it kā nesaistītai citai. Vai var pārcelt ainavu? Kādēļ dažas vietas šķiet līdzīgas? Vai tā ir projicēto zināšanu, atmiņu, domu, sajūtu un iespaidu līdzība? Vai pārceļot objektu, to iemūžinot fotogrāfijā, atnesam līdzi vietu? Izstāde ir saruna par to, kā indivīda uztveres un atmiņu kolāža nebeidzami mijas mūsu visu kopējā telpā.

Senas pieredzes refleksijas notvertas akmeņos, uzkrāšanas process ir nepārtraukts. Tie sasilst un atdziest. Atmiņas arī dziest, taču pēcgarša paliek. Veidojas domu struktūras, kas atstāj nospiedumus. Savu domu un sajūtu slāņos ietinam vietas. Tās var tikt arī uzklātas viena otrai. Uzkrātās atmiņas un cilvēka iekšējā pasaule tiek projicētas uz apkārtējo telpu. Atvēršanās un aizvēršanās. Kaut kas sirsnīgs, kaut kas smags.