Kristaps Freimanis
Es nīstu pakļauties un vadīt
Paklausīt? Nē
Un arī nē valdīt
Kas sevis nebaidās nevienu nenobiedēs
Tikai tas, kas biedē var citus vadīt
Man netīk pašam sevi vadīt
Man patīk kā meža un jūras dzīvniekiem
Sevi uz labu brīdi
Pazaudēt
Klusā kaktiņā tupēt
No tāluma
Sevi beidzot vilināt uz mājām
Mani pašu pie sevis
Atvilināt*
(Turpmāk nosaukums anotēts: Der Einsame)
2024
Metāls, vijolīte, organiskais stikls
Vijolītes zied no maija līdz septembrim. Laika posmā, kad notika arī 1941. gada deportācijas.
Trauslums un gara esence, norūdīšanās un dzīvotspē-ja ir ietverti ziedā. Vijole - tēls, kas atgādina par vecvectēvu, kurš, instinktīvi vēloties izdzīvot, spēja manevrēt starp notikumiem un noteikumiem, būdams armijā atsaucās aicinājumam spēlēt vijoli orķestrī, lai gan tikai vienreiz to bija rokā turējis, un varēja būt tālāk no frontes līnijas. Varas mehānismi un izvrirzīti mērķi stājas pretī
dzīvības aicinājumam ļauties. Muzicēšanas pavediens ģimenē pārtrūcis. Pa sliedēm tiek vadīts raupjš, mani-festējošs spēks, kas pārņem visu. Kad to iekustina, ir grūti apstādināt.
*Frīdriha Nīčes dzejoļa “Der Einsame” atdzejojums. Ņemts no Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” subtitriem Tet televīzijā (paša interpretēta 3. rindiņa)
