Lai gan vēsture atmiņu reizēm uzlūko ar aizdomām, ģimeņu arhīvos atro-damās personisko pārdzīvojumu liecības iekļaujas plašākā telpā. Aleida Asmane, pētot atcerēšanos, raksta: “No individuālajiem pieredzējumiem un atmiņām neved tiešs ceļš uz kolektīvo atmiņu. Tā ir nevis atsevišķo atmiņu apkopojums, bet gan rekonstruēta vēsture, kas sniedz ietvarus grupas locekļu pašu atmiņām, tā ka viņi šajā vēsturē var atpazīt pašu pārdzīvoto vai iekļauties tajā.”*
Atbraucot uz Latviju, mana omīte atveda daudzus stāstus un paradumus. No tālienes vesti, tie organiski iekļāvās sadzīvē. No kaprona diegiem un atmiņām tamborētie zvejas tīklu motīvi bija ieausti no ikdienas neatrauja-mos objektos. Tā bija gan pagātnes saglabāšana, gan pievarēšana, jo pagātne bija arī tagadne. Man atmiņā palikuši tikai nedaudzi pavedieni, kurus omīte vēlējās nodot talāk, – pavisam trausli fragmenti, kas paver ieskatu daudzu cilvēku piedzīvotajā.
Atmiņu vieglums un smagums tiek pārcilāts aplūkojot lietas un vietas. Uz neredzamas skatuves stāsti mūs aicina atgriezties svešās un reizē tuvās ainās. Kādas ir atmiņas? Stāstu nokrāsu veido dažādi ietvari. Atmiņu audumā ielāpi viens otram blakus veido slāņus, starp kuriem būvējam savu izpratnes karkasu, no jauna piešķirot jēgu un nozīmi. Sociologs Moriss Halbvahs minējis, ka katra paaudze pagātni rekonstruē savas atskaites sistēmas ietvaros. Pagātnes atcerēšanās ir atkarīga no notikumiem un bažām tagadnē.
Mākslinieki - Baiba Aļļe-Šmite, Zanda Puče, Kristaps Freimanis - reflektē par gūtajiem iespaidiem, iepazīstot savu dzimtu cilvēku likteņus. Atklājot, kā indivīda personīgā pieredze iekļaujas kopējā atmiņu telpā, veidojot jaunus savienojumus, dzimtu stāstos tiek izcelts autoriem svarīgais un aktuālais. Tā ir netieša pieredzes pārnese, jo uzdotie jautājumi liek atgriezties arī kādā savas pieredzes posmā. Dzimtas piesaiste un arī šķiet-ami svešā pieredze liek pētīt un veidot izpratnes stīgu par dzīvi izsūtījumā un palikšanu. Katra autora darbos izveidojusies atšķirīga simbolu sistēma un attēlojuma forma.

Refleksijā pēc vecvectēva pierakstos izlasītā, Kristaps Freimanis atklājis cilvēka dzīves ceļu neparedzamību un trauslo būtību. Pētot procesus, kuros cilvē-ki tiek uztverti kā tehnisks risinājums, atlikums, blakusprodukts vai traucēklis, kolektīvā spiediena, trauksmes un steigas motivētā sacensībā, lai izdzīvotu, atklājas nežēlība, atsvešināšanās no cilvēciskajām vērtībām un visa dzīvā vērtības.

*Assmann, Aleida, Jaunais īgnums par memoriālo kultūru: iejaukšanās. Rīga: Zinātne, 2018. 15. lpp